FOLLOW ME :)

  • Facebook - Black Circle
  • Twitter - Black Circle
  • Instagram - Black Circle

Copyright 2019 BAIBA BENDIKA.

  • Admin

Pirmais trimestris

Sveiciens visiem, nu jau 2019. gadā! Šoreiz stāsts nebūs par 2018. gadā paveikto un jauniem mērķiem, jo man kā ziemas sportistei, „sporta gads” beidzas aprīlī!

Lai arī sākotnēji bija doma, ka varētu veikt ierakstu pēc katra kausa, realitāte pierādīja, ka laiks un iedvesma pietika tik vien kā emocijas un piezīmes noglabāt treniņu dienasgrāmatā. Tad nu tagad būs atskats uz sezonas sākumu kopumā par visu pirmo trimestri!

Pokļuka, Slovēnija

Pirmais kauss vienmēr ir īpašs, ne tikai ar to, ka beidzot sākas sacensības, bet arī ar salīdzinoši lielu startu skaitu: pāru jaukto stafeti, individuālo, sprintu un iedzīšanu.

Pāru jauktā stafete pavisam noteikti ir man mīļa disciplīna, jo tā ir viena no dinamiskākajām un, tajā pašā laikā, diez gan neprognozējama! Lai arī uz papīra mūsu komanda kopā ar Andreju izskatījās salīdzinoši spēcīga, šī disciplīna kļūdas nepieļauj un galvenokārt rezultātu ietekmē šaušana, kurai jābūt arī pietiekami ātrai! Lai arī personīgi sajūtas trasē bija labas, kopumā nedaudz par daudz papilpatronas un finišā nesliktā 12. vieta, lai gan, protams, gribējām tikt augstāk!

15 km individuālā distance. Uzreiz varu teikt, ka šī nav mana mīļākā šautuve, jo ienākšana šautuvē ir no kalna, kas nereti rada pastiprinātu pulsāciju šaujot. Zinot šo faktu biju noskaņojusies, ka koncentrācijai ir jābūt vēl lielākai kā citreiz. Pirms starta biju salīdzinoši mierīga un arī iesāku startu kontrolējot savu tempu un koncentrējoties uz tehniku. „Jautrība” sākās pēc otrās šautuves, kad ņemot dzeramo salauzu nūju, it kā nekas traks, bet mums ir ļoti maza komanda un konkrētajā dienā trasē bija tikai Ilmārs, kurš jau nupat bija devis dzert.. Tālāk 1 km sanāca braukt bez nūjas līdz uzbraucot nelielā kalnā beidzot sasniedzu vietu, kur stāv treneri! Šoreiz izpalīdzēja Itālijas komanda, bet man par neveiksmi tiku pie Leki nūjas, kas ir bez siksniņas un ieklipsējas tikai ar speciālu konkrētās firmas cimdiņu.. Bet neko darīt, jebkurā gadījumā labāk nekā nekas! Braucu tālāk ar cerību, ka trasē būs vēl kāds „savējais”, bet beigās tā arī līdz šautuvei nobraucu turoties pie „plika mieta”, pie savas nūjas tiekot tikai pēc šaušanas! Lieki teikt, ka tas noteikti lika zaudēt vismaz 10-15 sekundes + vēl kādu nervu šūnu. Lai vai kā turpināju koncentrēties uz savu tempu un darbu šautuvē, kas gala rezultātā deva manas pirmās nulles individuālajā distancē! Zināju, ka esmu labā pozīcijā, bet šoreiz šķiet pietrūka emocijas un uz pirmajiem startiem organisms vēl nebija gatavs izdot tādu maksimumu kā gribētos, tāpēc arī pēc starta, lai arī bija prieks par paveikto un atkārtotu personīgo rekordu- 5.vieta, nebija arī vilšanās, ka līdz pjedestālam pietrūka mazāk kā 5 sekundes, jo es zināju, ka tā vēl nebija mana „perfektā diena”.

Pic: Julia Sadykova

Sprints. Šeit pirms starta bija jau pavisam citas emocijas.. Nē, šoreiz ne pozitīvas! Pirms starta biju diez gan „sastresojusies” un nebija lielas vēlmes iziet trasē, kura ir ļoti sliktā stāvoklī un kurā es nejūtos ērti! Jā, zinu, var jau teikt, ka apstākļi visiem vienādi, bet tieši sliktas kvalitātes vai bīstami nobraucieni ir tie, kas mani var „izsist” no ierastā "pirmsstarta" mierīguma un koncentrācijas! Neko darīt, jādodas trasē ar cerību, ka izdosies izdzīvot siltā laika radītajos amerikāņu kalniņos! Trasē jutos jau krietni labāk kā uz 15 km startu un arī organisms sadarbojās ar mani jau daudz labāk! Šaušanā šoreiz 0+1, ar labām sajūtām dodoties pēdējā aplī, komfortabli noķerot un iekārtojoties aiz turpat braucošās Vitozi. Viss gāja labi, līdz bīstamā nobrauciena beigām, kur man atlika vien uz pus sekundi atslābināties un nopriecāties, ka arī 3. reizi esmu tikusi lejā, līdz vienu slēpi ierāva sabremzētajā sniegā un jau attapos zemē, jau atkal zaudējot svarīgas sekundes, kas gala rezultātā deva 28. vietu.

Uz iedzīšanu ierados ar nelielām kritiena traumām, jūtot apdauzīto roku un plecu, bet starta azartā tādi "sīkumi" aizmirstas un gan pašsajūta, gan šaušana bija salīdzinoši neslikta, kopumā tiekot pie trīs sodiem, bet finišā diemžēl nācās palikt uzreiz ar punktu robežas. Šī bija viena no precīzākajām iedzīšanām, ko es esmu redzējusi, vairāk nekā pusei sportistu šaujot ar 0 vai 1 sodu, līdz ar to šajā reizē mani 3 sodi jau bija vidēji slikts rezultāts! Lai arī uz finišu vēl bija iespēja pacīnīties par pēdējo punktu, šoreiz nedaudz „padevos” jau pirms finiša līnijas, redzot to, cik ļoti pārpildīta ir finiša zona un apstājoties tikai pēc „pārlidošanas” pāri vairāku citu piekusušu dalībnieču nūjām un slēpēm! Kā vēlāk uzzināju, cīnoties finiša sprintā par pēdējo punktu ar Vitkovu, viņai pārpildītā finiša dēļ, nespējot sabremzēties, sanāca salauzt laidni. Līdz ar to, laikam šoreiz pieņēmu pareizāko lēmumu..

Pic: Julia Sadykova

Hohfilcene, Austrija

Uz Austriju devos ar ļoti labām emocijām, jo lai arī pirmais kauss bija gana raibs, bija skaidrs, ka sagatavošanās posms ir aizvadīts labi, forma ir labāka kā iepriekšējos gados un ir iespēja cīnīties par labiem rezultātiem. Diemžēl viss negāja tik gludi kā gribētos, jau pirmajās dienās saaukstējoties vai tiekot pie kāda vīrusa, kam līdzīgi simptomi bija arī daudziem citu valstu sportistiem.

Bet kopumā pašsajūta nebija tik slikta, lai neizietu uz sprinta starta, pirms kura biju kaujinieciski noskaņota! Man par nelaimi, neizdevās „saprasties” ar mainīgo vēju, lai gan likās, ka noreaģēju pareizi, vējš visus manus šāvienus „uznesa” augšā un neaizvērās 2 gabarīti, kas uzreiz „iznīcināja” cerības par labu vietu. Bonusā vēl viens soda aplis stāvus un pēc šaušanas vieta ārpus labāko sešdesmitnieka. Bet tā kā sajūtas bija labas, izdevās ļoti labi nostrādāt pēdējo apli, finišā tiekot pie 51. vietas, līdz ar to vismaz izdarot minimumu- tiekot iedzīšanā! Reizē arī paņemot līdzi pozitīvo- labu ātrumu trasē. Pēc starta gan veselība vēl nedaudz pasliktinājās, kas lika nedaudz apšaubīt startu iedzīšanā..

Iedzīšana. Pirms starta bija jācenšas objektīvi izvērtēt vai jūtos pietiekami labi, lai dotos uz startu un nepasliktinātu veselību vēl vairāk. Ar gadiem iepazīstot savu organismu sapratu, ka lai arī nejūtos ideāli, uz startu iet varu un bija skaidrs, lai tiktu līdz punktiem, ir jāšauj bez kļūdām. Guļus šaušanā pieļautās 1+0 kļūdas vēl īsti neļāva panākt vēlamo, tāpēc centos situāciju uzlabot trasē, šoreiz nespējot apvienot agresīvo braukšanu ar šaušanu un stāvus tiekot vēl pie 2+1 sodiem. Lai arī zināju, ka nav izdevies iebraukt top40, bija pietiekami daudz enerģijas, lai vēl pēdējo apli uzbrauktu „priekš sevis” un treniņu nolūkos „izspēlētu” cīņu par finišu, pēdējā aplī apdzenot vēl 3 konkurentes un finišējot 45. vietā.

Pic: Andreas Meinicke

Nove Mesto, Čehija

Ņemot vērā salīdzinoši veiksmīgo pirmo posmu, bija pamatotas cerības šajā kausā pacīnīties par vietu masu startā. Bet tā kā Hohfilcenē pie punktiem tikt neizdevās, bija skaidrs, ka abas dienas būs jānostartē ap top 15. Sarežģītus startus solīja nepastāvīgā laika prognoze, solot gan stipru vēju, gan siltumu un neiztiekot arī bez lietus. Lai arī treniņdienās „pūta nost no kājām”, uz sprintu laiks bija salīdzinoši mierīgs, neiztiekot gan bez nokrišņiem. Nove Mesto ir īpaša ar to, ka šeit parasti ir vakara starti ar mākslīgo apgaismojumu un lieliem skatītāju pūļiem, kas bļauj tik skaļi, ka piešaudē ir grūti sadzirdēt trenera teikto. Trase man šeit patīk un tā kā Hohfilcenē jutos labi, bija cerība, ka tieši trasē izdosies uzlabot savu rezultātu finiša protokolā. Realitātē gan negāja tik viegli kā gribētos un lai arī šaujot bez kļūdām, finišā nācās zaudēt vairāk nekā gribētos. Vēl lielas izmaiņas rezultātos ieviesa laiks, pēc mana finiša sniegam pārejot lietū, kas vēlāk startējušajām radīja stipri labāku slīdamību un mani finiša protokolā „atmetot” uz 25. pozīciju. Nedaudz vilšanās, bet tā ir daļa no spēles, ar ko jārēķinās.


Pic: Andrei Ivanov

Iedzīšana sagādāja īstu „jautrību” jau pirms starta, sagaidot trasē ar lietu, ko ziemā nekad nav patīkami redzēt. Šoreiz komplektā ar stipru vēju, aptuveni 20 minūtes pirms starta „nogāžot” tā, ka īsti sausas vietas uz apģērba nepalika, pirms starta liekot skriet pārvilkt pilnīgi visas drēbes un sausus zābakus, lai ķermeni uzturētu pietiekami siltu. Lai arī bija vējains, piešauties izdevās veiksmīgi un rīcības plāns pie dažādiem vējiem bija skaidrs. Diemžēl šoreiz var teikt, ka starts beidzās jau pēc pirmā kilometra.. Pirmajā nobraucienā saprotot, ka man nav konkurētspējīgas slēpes un līdz šautuvei pazaudējot sešas pozīcijas un nokrītot līdz 31. pozīcijai. Tā kā biju piešāvusies uz 19. mērķa, tad pietrūka pieredzes šaujot no pirmā mērķa, kur nereti vējš atsitas no sienas un patronas aiznes pretējā virzienā, kā to rāda vēja karodziņš un jau pirmajā šaušanā nācās doties 3 soda apļos, zaudējot jebkādas cerības uz vietu masu startā. Pēc šāda sākuma, tālāk jau braucu vairs tikai tīri treniņa pēc un vairs nespēju pilnībā nokoncentrēties arī šaušanai, kopumā savācot 7 soda apļus un finišējot 56. vietā. Gala rezultātā nācās nonākt pie nepatīkamā secinājuma, ka šādiem „ūdens sniega” apstākļiem, kas gan parasti ir labi, ja vienreiz gadā, man pieejamais slēpju arsenāls nebija gatavs!

Kopumā pirmo trimestri gribējās aizvadīt nedaudz stabilāku, bet tā kā jau pirmajā startā izdevās atkārtot savu personīgo rekordu un ir labas tendences ātrumam trasē, tad par sliktu pirmo trimestri nosaukt nedrīkstētu! Atliek vien apvienot krāsaino pieredzi un turpināt iepriecināt gan sevi, gan Jūs!


Uz jaunām virsotnēm,

Baiba



335 views